close
Pāriet uz saturu

Enkurspilve

Vikipēdijas lapa
Enkurspilve uz burinieka Balclutha galvenā klāja baka virsbūvē. Vertikālo vārpstu griež komanda ar augšpusē izvietotas vinčas palīdzību
Moderna prāmja Stena Britannica kombinētā kreisā borta enkura un pietauvošanās vinča. Hidrauliski darbināmā bremze (Hydraulically operated brake) un aizturis (Hydraulic pawl bar) ļauj atdot enkuru no stūres mājas

Enkurspilve ir kuģu mehānisms, ko izmanto, lai izlaistu vai ievilktu tādu aprīkojumu kā enkurs vai zvejas tralis. Uz dažiem kuģiem tā var tikt novietota īpašā telpā, kuru sauc par enkurspilves telpu.

Enkurspilve ir mehānisms, kurš nostiprina, atdod vai paceļ kuģa enkurķēdi, kura attiecīgi paceļ un nolaiž enkuru. Zvaigznīte aizķer ķēdes vai tauvas klinčas.

Traļa vinča ir līdzīgs mehānisms, kurš nostiprina, nolaiž vai paceļ zvejas kuģa trali. Tralis ir liela zvejas tīkla veids, kurš ir uztīts uz vinčas. Zvejnieki zvejas laikā trali vai nu izlaiž vai ievelk. Papildus kontroles nodrošināšanai pastāv arī bremze. Vinču parasti piedzen elektriskais vai hidrauliskais dzinējs caur reduktoru.

Centrālā enkurspilve

[labot | labot pirmkodu]

Enkurspilve nodrošina enkura nolaišanu, pacelšanu, enkurķēdes saturēšanu, kuģim stāvot uz enkura. To uzstāda uz baka klāja kuģa priekšgalā. Tām parasti ir elektriskais vai hidrauliskais pievads. Enkurķēdes izlaišanas ātrumu regulē ar lentas bremzes palīdzību, kura atrodas uz katras zvaigznītes. Lentas bremzes pielieto arī ķēdes saturēšanai, kuģim stāvot uz enkura. Uz lielas tonnāžas kuģiem dažreiz pielieto divas atsevišķas enkura pietauvošanās vinčas, katra ar savu zvaigznīti un spoli. Uz lielas tonnāžas pasažieru kuģiem un kuģiem, kuri paredzēti iešanai ledū, enkurspilves vietā uz baka uzstāda vertikālās spilves. Šajā gadījumā vertikālās spilves pievadu (parasti elektrisko) var novietot zem baka klāja, tā nodrošinot tai labāku ekspluatāciju.[1]

Atsevišķās enkura un pietauvošanās vinčas

[labot | labot pirmkodu]

Mūsdienās divas atsevišķas enkura un pietauvošanās vinčas ir populārākas par centrālo enkurspilvi ar vienu asi. Galvenais iemesls šādai izvēlei ir tas, ka kuģi ir kļuvuši lielāki un tos būvē platākus. Liela platuma kuģiem ir vieglāk strādāt ar atsevišķām labā un kreisā borta enkura un pietauvošanās vinčām. Papildus tam, atsevišķiem kuģu veidiem, piemēram, rolkeriem ar priekšgala durvīm, enkurspilvi nepieciešams izvietot tālāk uz aizmuguri, lai vienlaicīgi varētu izmantot priekšgala durvis un rampas, kā arī enkurus ar enkurķēdēm. Skaidrs, ka uz šādiem kuģiem piemērotākas ir labā un kreisā borta enkura un pietauvošanās vinčas, kuras kopā ar savām enkurklīzēm un ķēžu kastēm, izvietotas tālāk uz aizmuguri no kuģa priekšgala, lai netraucētu priekšgala durvju hidrocilindru darbībai.

Tā kā atsevišķās enkura un pietauvošanās vinčas var izvietot tuvāk enkurklīzēm, horizontālais attālums starp vinčas enkurķēdes zvaigznīti un enkurklīzi ir mazāks, un enkurklīze ar enkuru tajā var tikt izvietota gandrīz vertikāli. Daudziem mūdienās būvētiem kuģiem enkuru ligzdas ir vai nu izbīdītas, lai netraucētu buļbas rajonam, vai arī iegremdētas, ja korpuss, virzoties uz augšu no ūdenslīnijas, izliecas uz āru.

Gandrīz visas atsevišķās enkura vinčas savā konstrukcijā ietver arī pietauvošanās vinču vai automātisko pietauvošanās vinču un spoli. Tās piedzen centrālā ass, kuru pēc vajadzības var sajūgt ar katru no mehānismiem. Automātiskās pietauvošanās vinčas ļauj ne tikai ievilkt pietauvošanās galus, bet arī regulēt to noslogojumu. Sevišķi ērti tas ir pie plūdmaiņām.[2]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. Grāvītis J. Kuģu uzbūve. Latvijas Jūras akadēmija, 2004. 61. lpp.
  2. House D.J. Elements of modern ship construction Brown, Son and Ferguson, Ltd., 2010. 141., 143. lpp. ISBN 9780851748146