Semītu valodas
| Semītu valodas | |
|---|---|
| Ģeogrāfiskā izplatība | Tuvie Austrumi, Ziemeļāfrika, Somālijas pussala, Malta |
| Ģenētiskā klasifikācija |
afroaziātu valodas
|
| Atzari |
|
| ISO 639-2 | sem |
 | |
| Semītu valodu izplatības karte Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos | |
Semītu valodas (ISO 639-2/5 kods: sem)[1] ir viens no galvenajiem afroaziātu valodu saimes atzariem.[2][3] Tās veido savstarpēji radniecīgu valodu kopumu, kurā ietilpst gan mūsdienās plaši lietotas, gan vēsturiskas valodas, kam bijusi būtiska nozīme Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas un Somālijas pussalas civilizāciju, reliģiju un kultūru attīstībā. Semītu valodas tiek uzskatītas par vienu no galvenajām afroaziātu saimes grupām līdzās berberu, kušītu, čadiešu, ēģiptiešu un omotiskām valodām.[2] Tām raksturīgas vairākas kopīgas gramatiskās un leksiskās iezīmes, tostarp sakņu sistēma, kurā vārdu nozīmes pamatā parasti ir trīs līdzskaņu saknes.[4]
Mūsdienās semītu valodas ir izplatītas plašā teritorijā no Atlantijas okeāna piekrastes Ziemeļāfrikā līdz Persijas līcim un Somālijas pussalai, kā arī daudzās diasporas kopienās visā pasaulē. Kopējais runātāju skaits pārsniedz 300 miljonus cilvēku. Visplašāk lietotā semītu valoda ir arābu valoda ar tās daudzajām reģionālajām varietātēm un standartizēto rakstu valodu.[3] Pie nozīmīgākajām mūsdienu semītu valodām pieder arī ivrits, amharu valoda, tigrinja, maltiešu valoda, kā arī jaunaramiešu valodas. Vienīgā semītu valoda, kuras dzimtā izplatības teritorija atrodas Eiropā, ir maltiešu valoda.
Pie semītu valodām pieder arī daudzas izmirušas valodas, kurām bijusi nozīmīga loma pasaules vēsturē un kultūrā, tostarp akadiešu, ebliešu, feniķiešu, aramiešu, ugaritiešu un geeza valoda. Semītu valodas bija vienas no pirmajām pasaulē, kuras ieguva rakstību. Ebliešu un akadiešu valodā ķīļu rakstu sāka izmantot jau 3. gadu tūkstoša p.m.ē. vidū, bet vēlāk dažādas semītu tautas lietoja arī ugaritiešu, feniķiešu, aramiešu, sīriešu, arābu, Dienvidarābijas un etiopu rakstu sistēmas. Mūsdienās maltiešu valoda ir vienīgā semītu valoda, kuras rakstībā izmanto latīņu rakstu.
Apzīmējumu “semītisks” 1781. gadā ieviesa Getingenes filologs Augusts Ludvigs fon Šlēcers. Nosaukums atvasināts no Bībelē minētā Šema (Sema) vārda, kuru tradicionāli uzskatīja par vairāku seno Tuvo Austrumu tautu ciltstēvu.[5] Semītu valodām ir bijusi izšķiroša nozīme tādu pasaules reliģiju kā jūdaisms, kristietība un islāms attīstībā, jo to svētie teksti un agrīnās tradīcijas lielā mērā saistītas ar semītu valodām.
Izcelsme un attīstība
[labot | labot pirmkodu]
Semītu valodu kopīgais priekštecis ir semītu pirmvaloda jeb protosemītu valoda — hipotētiski rekonstruēta valoda, no kuras vēlāk attīstījās visas vēsturiskās un mūsdienu semītu valodas. Tā savukārt cēlusies no afroaziātu pirmvalodas, kas ir kopīgs priekštecis visām afroaziātu valodu saimes grupām. Tā kā semītu pirmvaloda nav tieši saglabājusies rakstītos avotos, tās fonoloģija, gramatika un leksika rekonstruēta, salīdzinot dažādu semītu valodu datus. Tiek uzskatīts, ka semītu pirmvaloda varētu būt pastāvējusi aptuveni 4. gadu tūkstotī p.m.ē., apmēram tajā pašā laikā, kad rekonstruētā indoeiropiešu pirmvaloda.
Semītu valodu pirmdzimtenes atrašanās vieta joprojām ir zinātnisku diskusiju priekšmets. Kā iespējamās pirmdzimtenes minētas Levante, Mezopotāmija, Arābijas pussala un Ziemeļāfrika. Daudzi pētnieki semītu valodu izcelsmi saista ar Tuvajiem Austrumiem, īpaši Levanti un Mezopotāmijas apkārtni, lai gan pastāv arī hipotēzes par plašāku afroaziātu valodu izplatības areālu Ziemeļāfrikas austrumos. Viena no bieži citētajām hipotēzēm, kas balstīta lingvistiski filoģenētiskā analīzē, semītu valodu izcelsmi saista ar Levanti aptuveni pirms 5750 gadiem un kā vienu no agrīnākajiem atzariem min akadiešu valodas atdalīšanos no kopīgās semītu valodu pamatnes. Tomēr par precīzu pirmdzimtenes atrašanās vietu zinātniska vienprātība nav panākta.
Agrīnā semītu valodu izplatīšanās bija saistīta ar Tuvajiem Austrumiem, īpaši Mezopotāmiju, Sīriju, Levanti un vēlāk arī Arābijas pussalu. Jau 3. gadu tūkstotī p.m.ē. semītu valodas bija plaši izplatītas Mezopotāmijā un apkārtējos reģionos. Viens no senākajiem rakstiski apliecinātajiem semītu valodu pārstāvjiem ir akadiešu valoda, kuras liecības datējamas ar aptuveni 23. gadsimtu p.m.ē. un kura kļuva par nozīmīgu Mezopotāmijas administrācijas, diplomātijas un literatūras valodu. Tajā pašā laikā Sīrijas Eblas pilsētas arhīvos ir saglabājušies ebliešu valodas teksti. Līdz 2. gadu tūkstoša p.m.ē. sākumam akadiešu valodas babiloniešu un asīriešu dialekti bija kļuvuši par vienām no galvenajām Mezopotāmijas rakstu un pārvaldes valodām.
Bronzas laikmetā semītu valodu saime piedzīvoja ievērojamu diferencēšanos. Austrumsemītu atzaru pārstāvēja akadiešu un ebliešu valoda, savukārt rietumsemītu valodu agrīnās liecības ietvēra amoriešu personvārdus, ugaritiešu valodu Sīrijas piekrastē un agrīnās kanaāniešu valodu formas Levantē. Ugaritas teksti, kas datējami ar 15.–13. gadsimtu p.m.ē., un Amarnas diplomātiskā sarakste sniedz nozīmīgas liecības par ziemeļrietumsemītu valodu attīstību un to mijiedarbību ar akadiešu valodu kā tā laika starptautiskās diplomātijas valodu. Ap 1800. gadu p.m.ē. datējami arī iespējamie agrīnie semītu valodu pieraksti pirmkanaāniešu alfabētā.
Dažādas semītu valodu grupas pakāpeniski izplatījās Levantē un Arābijā, veidojot pamatu vēlākajām kanaāniešu, aramiešu, arābu un citām valodām. Bronzas laikmeta gaitā nostiprinājās austrumsemītu valodas Mezopotāmijā, rietumsemītu valodas Levantē un agrīnās dienvidsemītu valodas Arābijas pussalā un Somālijas pussalas virzienā. Šie procesi noveda pie daudzu patstāvīgu valodu un rakstības tradīciju izveidošanās.
Bronzas laikmeta beigās un dzelzs laikmetā Levantē parādījās plašākas kanaāniešu valodu rakstiskās liecības, tostarp feniķiešu un senebreju valodas pieminekļi. Savukārt aramiešu valoda 1. gadu tūkstotī p.m.ē. kļuva par vienu no nozīmīgākajām Tuvo Austrumu saziņas, administrācijas un pārvaldes valodām. Šo ilgstošo attīstības procesu rezultātā izveidojās daudzveidīgā semītu valodu saime, kuras pārstāvji būtiski ietekmēja Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas un Etiopijas vēsturi, kultūru, reliģiju un rakstības tradīcijas.
Termins “semītu” cēlies no Bībelē minētā Noasa dēla Sema vārda. 1781. gadā to zinātniskajā apritē ieviesa vācu filologs Augusts Ludvigs fon Šlēcers, izmantojot šo apzīmējumu valodām, kuras tradicionāli saistīja ar tautām, ko Bībeles tradīcija uzskatīja par Sema pēctečiem.
Semītu valodu iedalījums
[labot | labot pirmkodu]- austrumsemītu valodas (mirušas)
- rietumsemītu valodas
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Par pasaules valodu un valodu grupu nosaukumiem latviešu valodā». vestnesis.lv. Latvijas Vēstnesis. 2006. gada 10. jūlijā. Skatīts: 2026. gada 2. jūnijā.
- 1 2 «Afroaziātu». Tēzaurs. Skatīts: 2026. gada 2. jūnijā.
- 1 2 «Semitic languages». britannica.com (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2026. gada 2. jūnijā.
- ↑ Sarma Kļaviņa. «Valodu klasifikācija». enciklopedija.lv. Nacionālā enciklopēdija. Skatīts: 2026. gada 2. jūnijā.
- ↑ Ron J. Bigalke Jr. (25 November 2011). "Anti-Semitism". In The Encyclopedia of Christian Civilization. doi:10.1002/9780470670606.wbecc0054.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Semītu valodas.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Semītu valodu koks
- Afroaziātu valodu koks
- Ethnologue par semītu valodām
 | Šis ar valodniecību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|
