Slāvserbu valoda

Slāvserbu valoda (serbu: славеносрпски језик / slavenosrpski jezik) bija rakstu valoda, ko galvenokārt 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā lietoja serbu izglītotajās aprindās, literatūrā, presē un citos rakstu darbos. Tā veidojās, apvienojot baznīcslāvu valodas, tā laika serbu sarunvalodas un krievu valodas elementus.

Slāvserbu valodai nebija vienotas un stingri noteiktas gramatikas vai ortogrāfijas. Dažādu autoru darbos baznīcslāvu, krievu un serbu valodas elementu īpatsvars varēja ievērojami atšķirties. 19. gadsimtā to pakāpeniski aizstāja uz tautas valodu balstītā mūsdienu serbu literārā valoda.

Vēsture

17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā ievērojama daļa serbu atradās Hābsburgu monarhijas teritorijā. Serbu pareizticīgajā kultūrā tradicionāli tika izmantota baznīcslāvu valoda, taču 18. gadsimtā arvien lielāku ietekmi sāka iegūt Krievijā lietotā baznīcslāvu valodas redakcija.

Serbu kultūras un reliģiskās saites ar Krievijas Impēriju veicināja krievu grāmatu un skolotāju nonākšanu serbu zemēs. Tā rezultātā izglītībā un baznīcas dzīvē izplatījās krievu baznīcslāvu valoda. Tomēr šī valoda būtiski atšķīrās no serbu ikdienas sarunvalodas un nebija viegli saprotama plašākai sabiedrībai.

18. gadsimta vidū serbu rakstnieki arvien biežāk sāka tradicionālajā rakstu valodā iekļaut serbu sarunvalodas elementus. Vienlaikus tajā saglabājās daudzas baznīcslāvu un krievu valodas formas. Šādas valodu sajaukšanās rezultātā pakāpeniski izveidojās slāvserbu valoda.

Par vienu no agrīnajiem slāvserbu valodas izmantošanas piemēriem uzskata 1768. gadā izdoto Zaharija Orfelina žurnālu Slaveno-serbski magazin. 18. gadsimta beigās slāvserbu valodu arvien plašāk izmantoja laicīgajā literatūrā, periodikā, mācību grāmatās un izglītotu serbu savstarpējā saziņā.

Slāvserbu valoda nebija standartizēta. Autors varēja vienā tekstā izmantot serbu tautas valodas vārdus un gramatiskās formas līdzās krievu un baznīcslāvu elementiem. Tādēļ dažādu autoru rakstu valoda varēja būt ievērojami atšķirīga.

18. gadsimta beigās sākās diskusijas par serbu literārās valodas turpmāko attīstību. Dositejs Obradovičs iestājās par rakstu valodas tuvināšanu tautas sarunvalodai, lai literatūra un izglītība kļūtu pieejamāka plašākai sabiedrībai.

19. gadsimta sākumā nozīmīgākais serbu valodas reformas aizstāvis kļuva Vuks Karadžičs. Viņš uzskatīja, ka literārās valodas pamatā jābūt dzīvajai tautas valodai, un izstrādāja fonētisku rakstības sistēmu, kas balstījās uz principu rakstīt vārdus atbilstoši to izrunai.

Karadžiča reformas sākotnēji sastapās ar daļas baznīcas un konservatīvo izglītoto aprindu pretestību, kas vēlējās saglabāt tradicionālās slāvu rakstu valodas elementus. Tomēr 19. gadsimta gaitā uz tautas valodu balstītais standarts pakāpeniski nostiprinājās.

Līdz 19. gadsimta vidum slāvserbu valodas lietojums strauji samazinājās, un to aizstāja reformētā serbu literārā valoda. Slāvserbu valoda tādējādi tiek uzskatīta par pārejas posmu starp tradicionālo baznīcslāvu rakstu kultūru un mūsdienu serbu literārās valodas izveidošanos.

Raksturojums

Slāvserbu valodas raksturīgākā īpašība bija vairāku valodas slāņu apvienošana. Tās leksikā un gramatikā sastopami serbu tautas valodas, krievu baznīcslāvu valodas un krievu literārās valodas elementi.

Tā kā nepastāvēja vispārpieņemta norma, viena un tā paša vārda vai gramatiskās formas rakstība dažādos tekstos varēja atšķirties. Valodu galvenokārt rakstīja kirilicā, izmantojot rakstības tradīciju, kas atšķīrās no vēlāk Vuka Karadžiča reformētās serbu kirilicas.

Skatīt arī