Luterisms

Luterisms (arī luterānisms, luterticība) ir kristīgās mācības un ekleziālās organizācijas tradīcija, kas radusies 16. gadsimtā Mārtiņa Lutera aizsāktajā reformācijas procesā.

Vēsture un mācība

Sākumā Lutera mācības piekritēji paši sevi sauca par evaņģēliskajiem kristiešiem, taču pāvesta piekritēji protestēja pret šo nosaukumu un tas neieviesās. Vārdu luterāņi pirmie lietoja reformācijas pretinieki un tas nostiprinājās tikai pēc Trīsdesmitgadu kara 17. gadsimta vidū.^[1]

Luterisma mācības galvenais avots ir Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti Bībele. Nozīmīgākie dokumenti ir 1580. gadā izdotā Vienprātības grāmata, kurā apkopotas senbaznīcas un Reformācijas laika ticības apliecības. Līdzās Mārtiņam Luteram, liela ietekme uz luterisma norobežošanos no Romas mācības bija Filipam Melanhtonam un otrās paaudzes luteriskās teoloģijas pārstāvjiem — Jākobam Andreā un Mārtiņam Kemnicam.

Laika gaitā ir nostiprinājušies divi lielākie luterisma virzieni: t.s. liberālais luterisms, kas savā mācībā un praksē visbiežāk līdzinās protestantismam un konfesionālais jeb ortodoksālais luterisms, kas par savas mācības un prakses pamatu uzskata Bībeli un apliecina ticību atbilstoši Vienprātības grāmatā apkopotajām ticības apliecībām. Vēl sastopams evaņģēliskais katolicisms, luterisma virziens, kas, paturot visas ortodoksa luterisma iezīmes, uzsver luteriskās baznīcas kontinuitāti attiecībā pret seno katolisko baznīcu.

Svarīgākās luterisma teoloģijas iezīmes ir:

Trīs solas sola scriptura (vienīgi Raksti), sola gratia (vienīgi Kristus žēlastība), sola fide (vienīgi ticība).
Pestīšanas iespējamība, tikai pateicoties Jēzus Kristus aizvietnieciskajam krusta upurim.
Bauslības un Evaņģēlija šķiršana.

Luterisma izplatība

Pasaulē ir aptuveni 60 miljoni luteriešu, no kuriem aptuveni 38 miljoni dzīvo Eiropā. Galvenās mītnes zemes ir ASV, Vācija, Skandināvijas valstis.

Organizācijas

Nozīmīgākās starptautiskās organizācijas: Pasaules Luterāņu federācija, Starptautiskā luterāņu sinode un Konfesionāli evaņģēlisko luterāņu konference.

Luterisms Latvijā

Priekšvēsture

Par Rietumu baznīcas sākumu Latvijā uzskata 12. gadsimta beigas, kad Daugavas lejtecē misijas darbu veica Meinards, bet Gaujas lejtecē – Teoderihs, kaut arī dāņu misija bija pastāvējusi jau agrāk un uz to laiku jau bija izveidojušās vairākas pareizticīgo baznīcas. 1186. gadā Meinardu konsekrēja par pirmo Livonijas bīskapu. 1199. gadā par bīskapu konsekrēja Albertu, kurš 1201. gadā dibināja Rīgu kā kristiešu apmetni.

Reformācija Livonijā nonāca jau drīz pēc 95 tēžu publicēšanas Vitenbergā. 1521. gadā Rīgā ar Melanhtona ieteikuma vēstuli ieradās Andreass Knopkens, kurš gadu vēlāk, 1522. gada 12. jūnijā, disputā Rīgas Pētera baznīcā uzveica franciskāņu mūkus. Disputam viņš sastādīja 24 tēzes, kurās asi kritizēja katoļu baznīcu. Rezultātā viņu iecēla par Pētera baznīcas mācītāju, kļūstot par pirmo evaņģēlisko mācītāju Rīgā. Par Jēkaba baznīcas mācītāju iecēla Silvestru Tegetmeijeru, kura atbildībā ir 1524. gadā notikušie Rīgas svētbilžu grautiņi. Starp aktīvākajiem reformācijas dalībniekiem bija Rīgas melngalvju brālība. 1525. gadā Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs pasludināja Rīgā ticības brīvību. 1554. gadā ticības brīvību pasludināja Livonijas landtāgs, dodot iespēju Livonijai kļūt luteriskai. 1523. gadā Sv. Jēkaba baznīcā izveidoja pirmo latviešu draudzi, kur sprediķus teica latviešu valodā. Uzsāka darbu visa dievkalpojuma latviskošanā. Luterisms izplatoties kļuva par trešo senāko kristīgo konfesiju Latvijā.

Kontrreformācijas rezultātā Latgali pievērsa atpakaļ katolicībai, savukārt Kurzemē un pēc 1621. gada Vidzemē nostiprinājās evaņģēliski luteriskā ticība. 1567. gadā Kurzemes hercogs Gothards Ketlers izsludināja lēmumu 70 vietās dibināt baznīcas draudzes. 1570. gadā Ketlers izsludināja Kurzemes baznīcas likumus, kas bija spēkā līdz 1832. gadam. 1636. gadā viņš hercogisti sadalīja 7 prāvesta iecirkņos - Jelgavas, Sēlpils, Bauskas, Dobeles, Kuldīgas, Grobiņas un Kandavas, kuri pastāv vēl mūsdienās. Par pirmo Kurzemes superintendantu (ekvivalentu bīskapam), tika iecelts Stefans Bīlavs, kurš rezidēja Jelgavā. Georgs Mancelis veica sprediķu grāmatas sastādīšanu latviešu valodā un latviešu valodas vārdnīcas sastādīšanu vācu mācītājiem. Kristofors Frikers latviski tulkoja baznīcas dziesmas.

Vidzemē luterisms no jauna nostiprinājās pēc zviedru varas izveidošanās. 1621. gadā Rīgu iekaroja Gustavs II Ādolfs, kurš slēdza Rīgas jezuītu kolēģiju un par Vidzemes superintendentu iecēla Rīgas mācītāju Hermanu Samsonu. Baznīcas dzīvi Vidzemē kopš 1686. gada regulēja Zviedrijas baznīcas likums (spēkā līdz 1832. gadam). Bībeli latviski iztulkoja Ernsts Gliks, kura darbu 1689. gadā izdeva ar karaļa Kārļa XI finansējumu. 1687. gada karaļa lēmums noteica pie katras baznīcas dibināt skolu.

1729. gadā Vidzemē aizsākas Brāļu draudžu jeb hernhūtiešu kustība, kura veiksmīgi sludināja evaņģēliju latviešu vidū un būtiski ietekmēja Vidzemes kultūrainavu. 18. un 19. gadsimta mijā spēcīga bija racionālisma kustība, tās redzams pārstāvis bija Vidzemes ģenerālsuperintendents Kārlis Gotlobs Zontāgs. Kopš 1802. gada mācītājus Latvijas teritorijai no jauna sagatavoja Tērbatas universitāte, kur 19. gadsimta beigās dominēja konfesionālā luterisma teoloģija. Kopš 1832. gada baznīcas dzīvi regulēja Baznīcas likums evaņģēliski luteriskām draudzēm Krievijas valstī. 1857. gadā par pirmo latviešu tautības mācītāju ordinēja Juri Neikenu, kurš 1864. gadā organizēja pirmos latviešu novada dziesmu svētkus Dikļos, tajos piedaloties Vidzemes draudžu koriem. Popularitāti Vidzemē ieguva Bībeles svētki un kapusvētki. Smags trieciens baznīcai bija 1905. gada revolūcija, pēc kuras samazinājās draudžu apmeklējums.

2007. gadā luterāņi veidoja lielāko kristīgo konfesiju Latvijā (290 draudzes, ap 450 tūkstošiem ticīgo) līdztekus katoļiem (284 draudzes, ap 430 tūkstošiem ticīgo) un pareizticīgajiem (117 draudzes, ap 350 tūkstošiem ticīgo).^[2] Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas ziņojumā par reliģisko organizāciju 2015. gada darbības pārskatiem minēts, ka Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai ir 700 465 locekļi.^[3]

Latvijā luterāņi veido trīs Baznīcas:

Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu ar 288 draudzēm^[4] un aptuveni 450 000 ticīgajiem,^[5]
Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē, kas lielākoties vieno latviešu luterāņus ārpus Latvijas, bet Latvijā to pārstāv 12 draudzes,
Latvijas Konfesionāli luteriskā baznīcu ar 5 draudzēm un aptuveni 250 ticīgajiem.

Atšķirības šo Baznīcu starpā veido atšķirīga pieeja baznīcu sadraudzības vai nošķiršanās izpratnei.

Atsauces

↑ Hermanis Zasse. Kas ir Luterisms? Luteriskā mantojuma fonds. Rīga. 1995. ISBN 9984-565-02-5 27.lpp.
↑ «Statistika. // Reliģiju enciklopēdija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 5. februārī. Skatīts: 2011. gada 19. oktobrī.
↑ «Ziņojums par Tieslietu ministrijā iesniegtajiem reliģisko organizāciju pārskatiem par darbību 2015. gadā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 7. jūnijā. Skatīts: 2017. gada 25. septembrī.
↑ LELB mājaslapa- draudzes
↑ «Reliģiju enciklopēdija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 14. oktobrī. Skatīts: 2011. gada 3. jūnijā.

Skatīt arī

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Luterisms.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Šis ar reliģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Hermanis Zasse. Kas ir Luterisms? Luteriskā mantojuma fonds. Rīga. 1995. ISBN 9984-565-02-5 27.lpp.

[2] «Statistika. // Reliģiju enciklopēdija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 5. februārī. Skatīts: 2011. gada 19. oktobrī.

[3] «Ziņojums par Tieslietu ministrijā iesniegtajiem reliģisko organizāciju pārskatiem par darbību 2015. gadā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 7. jūnijā. Skatīts: 2017. gada 25. septembrī.

[4] LELB mājaslapa- draudzes

[5] «Reliģiju enciklopēdija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 14. oktobrī. Skatīts: 2011. gada 3. jūnijā.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]