Mikolajiva
- Šis raksts ir par pilsētu Mikolajivas apgabalā. Par pilsētu Ļvivas apgabalā skatīt rakstu Mikolajiva (Ļvivas apgabals).
| Mikolajiva | ||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| pilsēta | ||||||||||
| Миколаїв | ||||||||||
| ||||||||||
| ||||||||||
  Mikolajiva  Mikolajiva | ||||||||||
| Koordinātas: 46°58′31″N 31°59′37″E / 46.97528°N 31.99361°EKoordinātas: 46°58′31″N 31°59′37″E / 46.97528°N 31.99361°E | ||||||||||
| Valsts |
 Ukraina | |||||||||
| Apgabals |
 Mikolajivas apg. | |||||||||
| Rajons | Mikolajivas rajons | |||||||||
| Dibināta | 1788. gadā | |||||||||
| Pilsētas tiesības | 1790. gadā | |||||||||
| Platība | ||||||||||
| • Kopējā | 260 km2 | |||||||||
| Augstums | 42 m | |||||||||
| Iedzīvotāji (2022)[1] | ||||||||||
| • kopā | 470 011 | |||||||||
| • blīvums | 1 902,5/km² | |||||||||
| Laika josla | EET (UTC+2) | |||||||||
| • Vasaras laiks (DST) | EEST (UTC+3) | |||||||||
| Pasta indekss | 54000—54490 | |||||||||
| Tālruņu kods | +380-512 | |||||||||
| Mājaslapa |
www | |||||||||
 Mikolajiva Vikikrātuvē | ||||||||||
Mikolajiva[2] (ukraiņu: Миколаїв) ir pilsēta Ukrainas dienvidos, Mikolajivas apgabala administratīvais centrs. Izvietojusies apgabala dienviddaļā pie Inhulas ietekas Dienvidu Bugā 470 km no valsts galvaspilsētas Kijivas. Mikolajivas rajona administratīvais centrs. Pilsēta administratīvi iedalās četros rajonos.[3] Ievērojams kuģubūves centrs Melnās jūras reģionā.
Tā ir viena no Ukrainas varoņpilsētām.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Pilsētu kā kuģubūvētavu 1788. gadā Inhulas upes grīvā sāka būvēt pēc kņaza Potjomkina rīkojuma. Savu nosaukumu pilsēta ieguva 1789. gadā par godu turku Očakivas cietokšņa ieņemšanai jūrnieku aizbildņa Svētā Nikolaja dienā. 1862. gadā pilsētā tika atvērta tirdzniecības osta un pilsētā ļāva apmesties ārzemniekiem, kas ļāva attīstīties tirdzniecībai un komercijai. Padomju laikā Mikolajiva bija valsts lielākais kuģubūves centrs, kur darbojās trīs kuģubūves rūpnīcas. Attīstīta arī mašīnbūve, krāsainā metalurģija un citas nozares.
Ģeogrāfija
[labot | labot pirmkodu]
Mikolajiva atrodas Ukrainas dienvidos, Mikolajivas apgabalā, Melnās jūras zemienes teritorijā. Pilsēta izvietota pie Dienvidbugas un Inhulas upju satekas, vietā, kur veidojas plaša estuāra tipa ūdens sistēma. Šis novietojums nosaka Mikolajivas nozīmi kā dabisku ūdensceļu un sauszemes transporta mezglu starp Ukrainas dienvidu iekšzemi un Melnās jūras piekrasti.
Pilsēta atrodas aptuveni 65 km no Melnās jūras piekrastes. Tās ģeogrāfiskais stāvoklis ir starpposms starp Odesas, Hersonas un Dņipro reģioniem. Mikolajiva atrodas arī salīdzinoši tuvu Bug-Dņepras limānam, kas savieno upju sistēmu ar Melnās jūras baseinu.
Mikolajivas reljefs pārsvarā ir līdzens vai viegli viļņots. Teritorijai raksturīgas upju ielejas, palienes, krasta nogāzes un stepju līdzenumi. Pilsētas apbūve vēsturiski izveidojusies uz paaugstinātākiem krastiem pie upju satekas, kas samazināja applūšanas risku un vienlaikus nodrošināja ērtu piekļuvi ūdensceļiem.
Reģiona dabisko ainavu veido stepes un mežstepes pārejas zona. Apkārtnē dominē atklātas ainavas, lauksaimniecībā izmantojamas zemes, pļavas un upju krastu veģetācija. Dabiskā stepju veģetācija daudzviet ir pārveidota aramzemēs, jo apgabala augsnes ir piemērotas graudaugu un tehnisko kultūru audzēšanai.
Mikolajivas klimats ir mēreni kontinentāls ar stepju klimata iezīmēm. Vasaras parasti ir karstas un sausas, bet ziemas — salīdzinoši īsas un maigas. Nokrišņu daudzums nav liels.
Iedzīvotāji
[labot | labot pirmkodu]2022. gada 1. janvārī Mikolajivas iedzīvotāju skaits bija 470 011 cilvēki, kas veidoja aptuveni 42,5 % no Mikolajivas apgabala kopējā iedzīvotāju skaita. Pēc iedzīvotāju skaita pilsēta ieņēma 9. vietu starp Ukrainas pilsētām.
Mikolajivas iedzīvotāju skaits kopš pilsētas dibināšanas ir ievērojami pieaudzis. 1792. gadā pilsētā dzīvoja 1566 cilvēki. Straujākais pieaugums notika 19. gadsimtā un Padomju Savienības industrializācijas laikā, kad Mikolajiva kļuva par nozīmīgu kuģubūves, ostas un rūpniecības centru. 1989. gadā pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedza vēsturisko maksimumu — 523 800 iedzīvotājus.
Pēc Ukrainas neatkarības atjaunošanas iedzīvotāju skaits pakāpeniski samazinājās. 2001. gadā Mikolajivā dzīvoja 514 136 cilvēki, bet 2014. gadā — 494 922 cilvēki. Šīs pārmaiņas bija saistītas ar demogrāfisko lejupslīdi, emigrāciju un ekonomiskajām pārmaiņām.
Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā laikā pilsētas iedzīvotāju skaits īslaicīgi samazinājās vairāk nekā divas reizes. 2022. gada martā Mikolajivā atradās aptuveni 200 000 civiliedzīvotāju. Līdz 2023. gada maijam iedzīvotāju skaits bija atjaunojies līdz aptuveni 420 000 cilvēku jeb gandrīz 90 % no pirmskara līmeņa.
Etniskais sastāvs
[labot | labot pirmkodu]Mikolajiva tradicionāli bijusi daudznacionāla pilsēta. 1926. gada tautas skaitīšanā lielākās etniskās grupas bija krievi (44,6 %), ukraiņi (29,9 %) un ebreji (20,8 %). Pilsētā dzīvoja arī poļi, vācieši, baltkrievi un bulgāri.
20. gadsimta gaitā ukraiņu īpatsvars pakāpeniski pieauga. 1939. gadā ukraiņi veidoja 49,7 % iedzīvotāju, 1959. gadā — 59,7 %, 1989. gadā — 63,2 %, bet 2001. gadā — jau 72,6 %. Tajā pašā laikā krievu īpatsvars samazinājās no 44,6 % 1926. gadā līdz 22,6 % 2001. gadā.
Būtiski samazinājās arī ebreju kopiena. Ja 1926. gadā ebreji veidoja 20,8 % pilsētas iedzīvotāju, tad 2001. gadā — tikai 0,5 %. Šīs pārmaiņas saistītas ar Holokausta sekām, pēckara migrāciju un emigrāciju vēlākajos gados.
Valodas
[labot | labot pirmkodu]Vēsturiski Mikolajiva bija viena no izteikti krievvalodīgākajām pilsētām Ukrainas dienvidos. 1897. gada tautas skaitīšanā par dzimto valodu krievu valodu norādīja 66,3 % iedzīvotāju, ukraiņu valodu — 8,5 %, bet jidišu — 19,5 %.
1926. gadā krievu valodu par dzimto valodu uzskatīja 77,8 % iedzīvotāju, savukārt ukraiņu valodu — 10,3 %. Līdz 2001. gada tautas skaitīšanai ukraiņu valodas īpatsvars bija pieaudzis līdz 42,2 %, bet krievu valodas īpatsvars samazinājies līdz 56,8 %.
Saskaņā ar Ukrainas likumdošanu vienīgā oficiālā valoda pilsētā ir ukraiņu valoda.
Pēc 2022. gada Krievijas iebrukuma Ukrainā Mikolajivā vērojama paātrināta ukrainizācija. Arvien vairāk iedzīvotāju ikdienā pāriet uz ukraiņu valodas lietošanu. Saskaņā ar Starptautiskā republikāņu institūta aptauju 2023. gadā ukraiņu valodu mājās lietoja 30 % pilsētas iedzīvotāju, bet krievu valodu — 61 %. 2024. gada aptaujā, kur respondentiem bija atļauts izvēlēties vairākas atbildes, ukraiņu valodu mājās lietoja 49 % aptaujāto, bet krievu valodu — 75 %.
2022. gada 17. jūnijā Mikolajivas pilsētas domes izpildkomiteja pieņēma lēmumu aizliegt krievu valodas izmantošanu pašvaldības vispārējās izglītības iestādēs, sākot no 2022. gada 1. septembra.[4]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Чисельність наявного населення Українина 1 січня 2022». Q115154676. Q7603543. Skatīts: 31 janvāris 2022.
- ↑ «Tulkotāji, rakstnieki un valodnieki aicina valodas centru pārskatīt Ukrainas pilsētu nosaukumus latviešu valodā». Latvijas Sabiedriskais medijs. 2022. gada 1. februāris. Skatīts: 2022. gada 1. februārī.
- ↑ Склад адміністративно-територіальної одиниці. Миколаївська область, м Миколаїв
- ↑ «Школи Миколаєва з нового навчального року забороняють російську мову». www.ukrinform.ua (ukraiņu). 2022-06-18. Skatīts: 2026-06-06.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mikolajiva.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
| ||||||
| ||||||||||
